Kas ir mājas? Un kas cilvēkiem, kuri spiesti bēgt no savas valsts, ir nepieciešams, lai radītu sev mājas un piederības sajūtu valstī, kas sniedz drošību un patvērumu?
Tie ir jautājumi, ar kuriem saskaras miljoniem bēgļu ne tikai šodien, bet arī vēsturē.
Šī gada LAMPA festivālā Cēsīs, Latvijā, atzīmējot 1951. gada Bēgļu konvencijas 70. gadadienu, UNHCR kopā ar partneriem šķetināja šos sarežģītos identitātes un piederības jautājumus. Diskusijā tos apsprieda divi cilvēki ar spēcīgu personīgo pieredzi.
Sīrijas bēglis Aladins, kurš nesen ieradies Latvijā, un Lalita, Latvijas valstspiederīgā, kura aizbēga Otrā pasaules kara laikā. Abi dalījās savos stāstos, atklāja, ko pieredzējuši bēgļu gaitās, un apsprieda, kā viņi pielāgojās un radīja jaunas mājas.
1944. gadā Lalita aizbēga no Latvijas uz Vāciju un vēlāk pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur pabeidza vidusskolu, studijas universitātē un ieguva doktora grādu valodniecībā. Viņa atcerējās, kā nevēlējās kļūt par amerikāni un atteikties no latviskās piederības.
“Tajā laikā man bija 14 gadu un es nebiju gatava atteikties no savas identitātes,” viņa sacīja. “Mums tur bija jāveido mājas, nekur citur nebija iespējas doties un mums bija jāizmanto viss iespējamais.”
Ierodoties Amerikā kā latvietei, bija grūti iekļauties, un Lalita atcerējās, kā citi uz viņu lūkojās ar skepsi: “Amerikāņu bērni nekad nebija satikuši kādu, kurš nerunā angļu valodā kopš dzimšanas, tāpēc es jutos nevietā.”
Aladina stāsts ir saistīts ar šībrīža aktuālajiem notikumiem. Viņš 2013. gadā aizbēga no konflikta Sīrijā un pēc ilga un nogurdinoša ceļojuma apmetās Latvijā. Drīz pēc ierašanās viņš sāka aktīvi piedalīties brīvprātīgajā darbā un tika izvēlēts par gada brīvprātīgo. Tas bija veids, kā pateikties valstij par uzņemšanu.
“Brīvprātīgais darbs, manuprāt, ir pienākums man kā ārzemniekam, kurš neprot valodu. Lai integrētos jebkurā sabiedrībā, ir kaut kas jādara, jāiesaistās dažādās aktivitātēs, kā arī jāiemācās valoda.”
Šodien Aladins Latvijā dzīvo 9 gadus, un pat ja viņš, iespējams, sevi neaprakstītu kā “pilnīgi latvisku”, viņš stingri uzskata, ka ir atradis jaunu mājvietu, kurā ir daļa no sabiedrības.
“Es esmu šīs valsts daļa, jūtos piederīgs šai valstij,” viņš saka. “Biju spiests pārcelties no savas valsts, bet atradu kaut ko ne mazāku par savu valsti, un varbūt labāku. Man paveicās, jo tagad es tiešām jūtos ērti un man patīk būt šeit.”
© Juris Ross
© Juris Ross
© Juris Ross
© Juris Ross
UNHCR piedalījās festivālā LAMPA sadarbībā ar muzeju un pētniecības centru “Latvieši Pasaulē” un Stokholmas Ekonomikas augstskolu Rīgā.
Dalīties Facebook Dalīties Twitter
