Katru gadu 20.jūnijā mēs atzīmējam Pasaules Bēgļu dienu. Tas ir brīdis, kurā pieminam visu to cilvēku, kuri ir bijuši spiesti pamest savas mājas kara, vajāšanas un cilvēktiesību pārkāpumu dēļ, izturību un spēku. Gan atsevišķiem indivīdiem, gan ģimenēm ir tādas pašas vajadzības un vēlmes pēc drošas un jēgpilnas dzīves kā ikvienam no mums.
© UNHCR/Johan Bävman
2018. gadā piespiedu kārtā pārvietotās personu skaits visā pasaulē sasniedza 70,8 miljonus cilvēku, kas ir augstākais rādītājs, ko UNHCR, ANO Bēgļu aģentūra, ir piedzīvojusi. Tas ir par 2,3 miljoniem vairāk nekā pirms gada, un divreiz vairāk nekā pirms 20 gadiem.
Pasaules Bēgļu diena ir arī brīdis, kurā pieminēt savus tautiešus, kuri laika griežos ir bijuši spiesti pamest savu tēvzemi un meklēt patvērumu citur pasaulē, kā arī iepazīstināt nākamās paaudzes ar senču likteni. Laimīgā kārtā lielākā daļa no mums nav piedzīvojuši tik traumatiskas un dzīvi sagraujošas pārmaiņas, taču mums nav jāatgriežas atpakaļ senā pagātnē, lai to saprastu. Pietiek atcerēties Pirmo un Otro Pasaules karu, kad miljoniem iedzīvotāju Eiropā un ārpus tās bija spiesti doties bēgļu gaitās.
Pašreizējā situācija pasaulē apliecina, ka, mijoties gadsimtiem, nekas daudz nav mainījies. Šodien mēs izmantojam brīdi pārdomām par situāciju pasaulē, kad miljoniem ģimeņu atrodas tālu prom no savām mājām piespiedu apstākļu dēļ.
UNHCR ir dibināta 1951.gadā, lai nodrošinātu starptautisko aizsardzību un meklētu risinājumus primāri Eiropas bēgļu problēmām, sākotnēji balstoties uz piešķirto mandātu trim gadu periodam. Reaģējot uz jaunām bēgļu krīzēm arī citviet pasaulē, UNHCR ir sniegusi atbalstu desmitiem miljonu bēgļu, lai tie saņemtu starptautisko aizsardzību un tiktu risinātas viņu problemātiskās situācijas. Par vislabāko risinājumu vienmēr ir uzskatīta iespēja bēgļiem brīvprātīgi atgriezties savā izcelsmes valstī, kad situācija konkrētajā valstī to atļauj. Tomēr atgriešanās ne vienmēr ir iespējama uzreiz, procesiem aizņemot gadus. Citi risinājumi ietver integrēšanos uzņemošās valsts sabiedrībā, savukārt dažiem paveras iespēja piedalīties pārvietošanas programmās uz trešajām valstīm. Daudziem bēgļiem no Baltijas valstīm savulaik tieši šādi bija risinājumi viņu situācijā – iekļauties uzņemošajā sabiedrībā vai piedalīties pārvietošanas programmās uz valstīm, kas piedāvāja pastāvīgu uzturēšanās atļauju un garantēja drošību.
UNHCR vada globālo darbu, lai nodrošinātu bēgļu aizsardzību, taču savos centienos paļaujas uz bēgļus uzņemošajām valstīm un to kopienām. Publiski nereti izskan, ka lielākā daļa bēgļu ierodas Eiropā. Taču patiesībā situācija ir pavisam cita, pasaulē apmēram 80% bēgļu uzņem tieši to kaimiņvalstis, nevis Eiropa. Lielākā daļa bēgļu uzturas valstīs, kuras nebūt nevar raksturot kā bagātas. Tās saskaras ar virkni attīstības problēmu, lai nodrošinātu savu iedzīvotāju vajadzības. Tādējādi šīm valstīm ir nepieciešama citu valstu palīdzība, jo pienākums, ko tās ir uzņēmušās, ir milzīgs. Turklāt jāatceras, ka problēmu risināšana var vilkties gadiem ilgi. Četri no pieciem bēgļiem paliek šajā neapskaužamajā statusā vismaz piecus gadus. Ārkārtas situācijās UNHCR un tās partneri ierodas uz vietas un piedāvā pagaidu mājvietu, ēdienu, tīru ūdeni un medicīnisko palīdzību, taču ilgtermiņā tie ir vietējie ļaudis, kas izrāda solidaritāti un viesmīlību savu iespēju robežās.
Mēs zinām, ka tūkstošiem kopienās visā pasaulē tieši atsevišķi indivīdi ir tie, kas īsteno reālas pārmaiņas. Diemžēl šie pozitīvie piemēri daudzās kopienās, uzņēmumos un valstīs, kad bēgļiem tiek nodrošināta palīdzība, pārāk reti nokļūst virsrakstos. Līdzdalības gars un dalītā atbildība ir iemiesota Globālajā līgumā par bēgļiem (Global Compact on Refugees), iezīmējot jaunu starptautiskās sadarbības ēru. Līgums piedāvā veiksmīgākus risinājumus, kas ietver ne tikai ārkārtas humāno palīdzību, bet gan balstās ilgtermiņa attīstībā, lai nodrošinātu ilgstošāku stabilitāti visos reģionos.
Arī Latvija piedalās globālajos centienos, piedāvājot aizsardzību un drošību nelielam skaitam bēgļu. Neraugoties uz šo globālajā kontekstā nelielo palīdzību, šī bēgļu uzņemšana tiek augstu novērtēta. Pirmkārt, tas rada labu piemēru citām valstīm, arī tām, kas saskaras ar daudzkārt lielāku bēgļu pieplūdumu savās valstīs. Tajās Eiropas valstis nereti tiek uzlūkotas kā piemērs, kuram sekot. Līdz ar to eiropiešiem ir svarīgi sev uzdot jautājumu – ja mēs nespējam sadalīt atbildību savā starpā, kā mēs varam sagaidīt, ka citas valstis uzņems un aizsargās bēgļus?
Šī brīža situācijā pasaulē, nodrošinot bēgļiem aizsardzību un meklējot risinājumus viņu problēmām, ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos Filipo Grandi uzmanību ir pievērsuši skarbie izteikumi, kurus pret bēgļiem un migrantiem velta cilvēki gan politiskajās aprindās, medijos un sociālajos tīklos, gan arī ikdienas diskusijās. Problēma ir tajā apstāklī, ka bēgļu jautājums pārāk bieži tiek uzlūkots kā pretrunīgs, emocionāls un plašākai publikai nepievilcīgs – tā vietā, lai veicinātu solidaritāti starp valstīm un sabiedrības grupām un sadalītu atbildības nastu palīdzībā bēgļiem. Vienlaikus mēs redzam arī otru pusi – pozitīvos stāstus, kas runā par iekļaušanu un dažādību, kuros indivīdi un veselas kopienas sniedz palīdzīgu roku, atrodot mājas, darbu, iemācot valodu un palīdzot bēgļu bērniem vietējās skolās. Šie stāsti balstās patiesā solidaritātes izpratnē un runā skaļāk par indīgajiem izteicieniem, kuri tiek vērsti pret bēgļiem.
Ikviens no mums var kaut kādā veidā palīdzēt bēgļiem. Studentiem, uzņēmumu vadītājiem, aktīvistiem, skolotājiem, reliģiskajām kopienām un žurnālistiem – patiesībā visai sabiedrībai būtu jāiesaistās bēgļu integrācijas procesos, jo atbalstoša vide un veiksmīgi integrēti bēgļi, balstoties uz vispārpieņemtajiem standartiem Eiropas Savienības valstīs, ir pamats bēgļu plūsmu sekmīgai pārvaldīšanai.
Pasaules Bēgļu dienā es lūdzu katru no jums aizdomāties par bēgļu situāciju un savām iespējām palīdzēt. Viņi ir zaudējuši visu. Viņi ir bijuši spiesti pamest savas mājas, darbu, nereti arī ģimeni, radiniekus un draugus. Daudzi no bēgļiem ir bijuši ceļā mēnešiem ilgi bez iespējas apstāties un atrast jaunas mājas. Un tomēr mēs atkal un atkal esam liecinieki tam, kā bēgļi atrod spēku sākt jaunu dzīvi svešumā. Vēsture apliecina, ka atbilstošos apstākļos bēgļi rada risinājumus, nevis problēmas. Bēgļi nav atšķirīgi no mums, viņi ir tādi paši parasti cilvēki, kuri ir nokļuvuši ārkārtējos apstākļos. Viņi ir spiesti maksāt ārkārtīgi lielu cenu par citu izraisītiem kariem un citu veiktām vajāšanām pasaulē.
Šī gada decembrī starptautiskā sabiedrība tiksies Ženēvā Globālajā bēgļu forumā, kas būs nozīmīgs notikums, savedot kopā valstis, lai apspriestu veidus un iespējas, kā stiprināt kopīgos atbildes mehānismus bēgļu problēmu risināšanai. Diskusijas fokusēsies uz jauniem veidiem, kā pasaulē samazināt lielāko bēgļu plūsmu spiedienu uzņemošajās valstīs, atbalstītu bēgļu pašnoteikšanos un atjaunotu centienus atrisināt pasaules bēgļu problēmu. Mēs ceram, ka arī Latvijas valdība sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un privātajiem uzņēmējiem izmantos Globālo bēgļu forumu, lai atbalstītu atsevišķu valstu un starptautiskā līmeņa risinājumus par labu pasaules bēgļiem. Darba lauks ir plašs, izmantosim šo iespēju rīkoties kopīgiem spēkiem!
Tas ir mūsu kā līdzcilvēku pienākums palīdzēt tiem, kas bijuši spiesti doties bēgļu gaitās. Neviena valsts vai sabiedrība nevar paveikt to viena pati. Strādāsim kopā!
Dalīties Facebook Dalīties Twitter
