Kādreiz šajā vietā notika Baltijas un Krievijas aristokrātu saviesīgie pasākumi. Tagad Kaņepes kultūras centrā, elegantā mājā Rīgas centrā, skan priecīgu bērnu balsis.
© Meitenīte Telma no bēgļu ģimenes ar lepnumu rāda pašas ceptās piparkūkas, kas tapušas Kaņepes kultūras centrā Rīgā.
Viņi cep tradicionālās piparkūkas un veido piparkūku mājiņas. Centrs lepojas ar savu spēju izmantot idejas un mākslu, lai izaicinātu sabiedrībā valdošos priekšstatus un iedrošinātu cilvēkus domāt patstāvīgi. Šoreiz bērni un piparkūkas paceļ daudziem latviešiem āķīgus jautājumus.
Iemesls tam ir piparkūku cepēju izcelsme — viņi ir patvēruma meklētāji. Ap 70 šo cilvēku ir sapulcējušies svinībās, kuras organizē brīvprātīgo grupa “Gribu palīdzēt bēgļiem”. Šie aktīvisti uzskata, ka viņi cīnās par bēgļu tiesībām nācijā, kurai ir grūtības sadzīvot ar migrācijas krīzi Eiropā.
“Gribu palīdzēt bēgļiem” uzsāka Egils Grasmanis un viņa sieva Lana — 2015. gada septembrī viņi izveidoja Facebook grupu. Īsā laikā tai pievienojās 2400 biedru, un tās pamatkodols 30-40 aktīvistu sastāvā tiekas reizi nedēļā, lai apspriestu, kā Latvijai būtu jārīkojas aktuālajos bēgļu jautājumos.
Šajā pasākumā 30 aktīvisti un viņu draugi nodrošināja mielastu un izklaides cilvēkiem no Irākas, Sīrijas, Afganistānas un citām valstīm.
“Ir svarīgi veidot pasākumus un nodrošināt apstākļus, lai būtu iespējams satikties un saprast, ka mēs runājam par dzīviem cilvēkiem, nevis par abstraktiem bēgļiem,” saka Liene Jurgelane, centra vadītāja.
Šajos centienos palīdz arī Grasmanim piederošais spēļu veikals Rīgas centrā, kas ir kļuvis par vietu, kur pilsētas iedzīvotāji nogādā ziedojumus, citastarp pārtiku un drēbes. Jau divas reizes grupa ir īrējusi autobusu, lai atvestu bēgļus no patvēruma meklētāju izmitināšanas centra Muceniekos uz pilsētas centru.
Taču grupai nav viegli darboties. Saskaņā ar pētījumu centra SKDS aptauju gandrīz trīs ceturtdaļas Rīgas iedzīvotāju iestājas pret patvēruma meklētāju uzņemšanu Latvijā saskaņā ar Eiropas Savienības pārvietošanas plānu. Atbalstu pauž mazāk nekā viens no pieciem rīdziniekiem.
ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) dati faktiski liecina par to, ka patvēruma meklētāju skaits valstī līdz šim ir bijis niecīgs. Periodā no 1998. līdz 2014. gadam tikai 63 cilvēkiem ir piešķirts bēgļa statuss.
2016. gadā un nākamgad Latvijai pārvietošanas plāna ietvaros ir jāuzņem vairāk nekā 700 bēgļu, un “Gribam palīdzēt bēgļiem” ir apņēmības pilni likt pamatus šo cilvēku uzņemšanai. Grupa uzskata, ka steidzams uzdevums ir panākt izmaiņas sabiedrības attieksmē.
“Lielākā problēma slēpjas tajā apstāklī, ka cilvēkiem trūkst informācijas un ka ar viņiem ir viegli manipulēt,” skumji secina 38 gadus vecais Egils Grasmanis.
Linda Jākobsone ir četrdesmitgadīga komunikāciju eksperte un viena no grupas aktīvistiem. Arī viņai ir līdzīgas bažas.
“Sabiedrībā ir plaši izplatītas bailes, un tam ir daudz cēloņu,” viņa saka. “Stāvot rindā pie lielveikala kases vai vienkārši tērzējot ar draugiem, jau dažu minūšu laikā uzpeld šis temats. Cilvēkiem ir bail no nezināmā. Šī lieta mums visiem ir kaut kas jauns.”
Taču Latvija attīstās pareizajā virzienā, piebilst Didzis Melbiksis, UNHCR konsultants Latvijā.
Viņš norāda, ka šī ir ļoti jauna nācija ar trauksmainu vēsturi un kopš patvēruma likumdošanas ieviešanas ir pagājuši tikai nedaudz vairāk kā 15 gadu. “Ir izveidotas nepieciešamās struktūras,” saka Melbiksis. “Mums tagad ir sistēma, kas pamazām sāk darboties.”
Izmitināšanas centrā Muceniekos dzīvojošie patvēruma meklētāji ir pateicīgi par grupas paveikto darbu un norāda, ka rīkotie pasākumi ir liels notikums bērniem, tāpat augstu tiek novērtētas piegādātās drēbes un pārtika. Šie cilvēki uzturas labi sakoptās un siltās telpās, kas kādreiz tika lietotas armijas vajadzībām. Patvēruma meklētāju dzīvi uzlabo centrā notiekošās valodas apmācības, tāpat tur ierīkota treniņu zāle, bibliotēka, datoru telpa un rotaļu istaba bērniem.
Taču viņiem ir jāiztiek ar 2,15 eiro dienā pārtikai laikā, kamēr tiek izskatīts patvēruma pieteikums — un tas ir mēnešiem ilgs laiks. Oktobrī valdība samazināja pabalstu cilvēkiem, kuri saņēmuši bēgļa statusu, no 256 eiro līdz 139 eiro mēnesī. Minimālā alga valstī ir 370 eiro mēnesī.
“Mēs neuzņēmāmies riskus tikai tāpēc, lai dzīvotu labāk. Mēs neieradāmies šeit, lai saņemtu naudu. Tā tas nav,” saka Makss, 23 gadus vecs students no Sīrijas. “Mums bija laba dzīve Sīrijā, taču šis karš ir mainījis pilnīgi visu. Ne jau naudas dēļ mēs pametām savu valsti, mēs vienkārši vēlamies dzīvot mierā. Tas arī viss.”
Latvijā nav nekādas bēgļu krīzes, šeit drīzāk ir politiska krīze, kas ir saistīta ar bēgļiem — tā skaidro Elmārs Sveķis, kura sieva regulāri sazinās ar sievietēm bēgļu ģimenēs. “Ir jānolaižas līdz vienkāršas cilvēcības līmenim, tad ir iespējams to visu sākt saprast. Ļoti svarīgi, lai būtu cilvēki, kuri ir gatavi iesaistīties un palīdzēt bēgļiem iekļauties ikdienas dzīvē,” viņš saka.
Neskatoties uz izaicinājumiem, “Gribu palīdzēt bēgļiem” attīstās, pateicoties snaudošajiem dāsnuma avotiem latviešu sabiedrībā. “Es nebiju domājuši, ka latvieši ir tik atsaucīgi,” saka Ždanovska, stāstot par visām dāvanām un ziedojumiem. “Tas ir apbrīnojami, cik labi ir cilvēki.”
Grasmanis domā arī par to, kā bēgļu jautājumi varētu saliedēt latviešus, parādot, ka vienotība ir svarīgāka par atšķirībām.
“Ja mēs būsim vienoti kā nācija, tad visas etniskās grupas, gan latviski, gan krieviski runājošie cilvēki, būs daudz stiprāki un drošāki par sevi, un viņi būs vairāk gatavi palīdzēt citiem,” viņš saka.
“Šobrīd gan mēs koncentrējamies uz bēgļiem nepieciešamās palīdzības sniegšanu. Un līdz šim tas darbojas ļoti labi.”
Dalīties Facebook Dalīties Twitter
