“Svarīgi ir tas, ka šiem cilvēkiem ir ko teikt, un ar šīm sarunām iespējams nojaukt mākslīgi uzcelto barjeru starp “mēs” un “viņi”, lai saredzētu kopīgo un vispārcilvēcisko,” kā teikts ielūgumā uz sarunu vakaru.
Patvēruma meklētājs no Eritrejas dalās ar savu stāstu
Stāsti ir iepazīstināšanas, paskaidrošanas un saziņas rīks. Nevalstiskā organizācija “Gribu palīdzēt bēgļiem” uzskata, ka ne visus stāstus ir iespējams atrast grāmatās. Dažkārt visinteresantākie stāsti slēpjas līdzcilvēkos, un šie stāsti sastopami “Dzīvajā bibliotēkā”.
“Svarīgi ir tas, ka šiem cilvēkiem ir ko teikt, un ar šīm sarunām iespējams nojaukt mākslīgi uzcelto barjeru starp “mēs” un “viņi”, lai saredzētu kopīgo un vispārcilvēcisko,” kā teikts ielūgumā uz sarunu vakaru.
Dzīvajā bibliotēkā varēja vērot plašu emociju gammu/ © Renāte Šnore
Dzīvā bibliotēka dod iespēju izskanēt stāstiem par migrāciju. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks atstājis savu izcelsmes valsti brīvprātīgi, vai arī tam piespiedu kārtā nācies doties prom, ceļā un jaunajā mītnes zemē ir sastopami neskaitāmi izaicinājumi. Ko Tev nācies upurēt, lai varētu veikt šo ceļojumu? Kā no jauna izveidot savu dzīvi nepazīstamā valstī? Kā Tu pielāgo savus sapņus jaunajai videi? Kāds ēdiens Tev visvairāk pietrūkst? Kuras ir dīvainākās latviešu īpašības? Septiņi runātāji no sešām dažādām valstīm – Gambijas, Eritrejas, Irākas, Sīrijas, Turcijas un Vācijas – dalījās ar savām atbildēm uz šiem un citiem jautājumiem apmēram 60 cilvēku lielai auditorijai. Telpā skanēja dažādas valodas, intonācijas, smiekli un izsaucieni, un jautājumi nebeidza izskanēt pat pauzēs. Ikviens vēlējās uzzināt vairāk, un, iespējams, tieši tāpēc vairākiem apmeklētājiem šī nebija pirmā reize, apmeklējot Dzīvo bibliotēku.
Patvēruma meklētāji no Eritrejas stāstu grupu sarunu laikā /© Renāte Šnore
Pirmdienas vakarā, ierodoties Kaņepes Kultūras centrā, ēkā, kas cauri laikiem iemiesojusi Rīgas sabiedrisko dzīvi, sarunas jau rit pilnā sparā. “Gribu palīdzēt bēgļiem” brīvprātīgie aicina ikvienu dalīties ar stāstiem no savas dzīves īsā iepazīšanās aplī. Tādējādi visi apmeklētāji tiek uzreiz iesaistīti neformālā sarunā, proti, tādā sarunas formātā, kuru pasākuma organizatori ir identificējuši kā vispiemērotāko, lai veicinātu izpratni par cilvēku dažādo pieredzi.
Dzīvās bibliotēkas organizatori tic, ka iespēja personīgi sastapt patvēruma meklētājus un bēgļus draudzīgā atmosfērā, apspriežot tēmas par ikdienas dzīvi vai veikto ceļu nedrošos vai kara apstākļos, ir tas, kas var veicināt izpratni par cilvēku dažādajām pieredzēm un var palīdzēt pašam noformulēt savu nostāju, neskatoties uz plaši izplatītajiem aizspriedumiem. “Gribu palīdzēt bēgļiem” pārstāves Laura Bužinska un Agnese Freimane cer, ka šiem pasākumiem būs ilgtermiņa ietekme: “Mēs izaicinām pastāvošos stereotipus un mazinām neziņu, kas ietekmē cilvēku nostāju šajā jautājumā pat tad, ja iepriekš par to pat nav aizdomājušies.”
Dalībnieki apskaujas pēc kopīgās noslēguma sarunas /© Renāte Šnore
Dzīvās bibliotēkas noslēgumā parasti notiek kopīga saruna, kurā ikvienam apmeklētājam ir iespēja dalīties ar gūtajiem iespaidiem un sajūtām. Kāda apmeklētāja, kura nesen atgriezusies Latvijā, teica: “Šeit, starp šiem cilvēkiem es jūtos kā mājās.” Nodrošinot iespēju izskanēt migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu balsīm, Dzīvā bibliotēka ir radījusi iekļaujošu un atvērtu vidi visiem.
Dalīties Facebook Dalīties Twitter
